Zvārdē gruzd nemieri
Pagājušā gada nogales valdības lēmums par nepieciešamību AS "Latvijas valsts mežiem" sākt uzpirkt no privātajiem īpašniekiem sprādzienbīstamo priekšmetu pārpilno zemi Saldus novada Zvārdes poligonā zvārdeniekos radīja satraukumu un pārpratumus.
Sāka klīst baumas, ka zemi uzpirks piespiedu kārtā, un uzņēmīgākie pat jau saka draudēt ar protesta akcijām. Vietējais zemnieks Ēriks Krūza, kas padomju gados bija Zvārdes poligona mežniecības priekšnieks un tagad apstrādā bijušā poligona zemi, par bumbu briesmām smaidīja (20 gados neviens neesot uzgājis gaisā) un rosināja domāt, ka varbūt Zvārdes zemi iekārojuši armijnieki un NATO. Taču Aizsardzības ministrijas militāri publisko attiecību departamenta direktors Airis Rikveilis brīdināja nekāpt nost no Zvārdes ceļiem, jo var sprāgt. Jautāju arī karavīriem, nesprāgušas munīcijas neitralizētājiem, kam tad taisnība?
Vēl 50 gadus būs ko darīt
Kuldīgā bāzētā zemessardzes 45. bataljona komandieris pulkvežleitnants Andris Rieksts dzimis Kursīšu pagastā, kas robežojas ar Zvārdi. "Visa bērnība man pagāja, skatoties, kā padomju armija šauj un bumbo," atceras karavīrs. Vēlāk, jau Latvijas armijas rindās, viņš bija viens no tiem, kas sprādzienbīstamos priekšmetus neitralizēja. No 1997. līdz 2010. gadam viņš pats vai viņa vadībā neitralizēja tūkstošiem bīstamu priekšmetu.
"1991. gadā Zvārdes poligona šefs padomju pulkvedis Pučnojs bija atstājis mums karti ar nesprāgušajiem lādiņiem. Bet mēs "plānu" pārpildījām divas reizes. Karte nebija precīza un nevarēja būt precīza, jo visu munīciju, kas neuzsprāgst, nav iespējams piefiksēt. Piemēram, no kasešu bumbām 10 – 30% neuzsprāgst. Padomju laikā bumbošanas zona bija deviņi reiz deviņu kilometru kvadrāts, realitātē bumbas krita vēl kilometrus piecus uz katru pusi. Tam visam klāt vēl jāpieskaita, ka Zvārdē Otrā pasaules kara laikā bija Kurzemes cietokšņa mala ar sīvām kaujām.
Visu pārējo Latvijas teritoriju pēc kara speciālisti un arī paši ļaudis (pajautājiet senčiem, cik daudzi pēc kara saspridzinājās, uz savu roku ņemoties ar spridzekļiem?) pamazam tīrīja no kara paliekām, bet Zvārdi jau aiztaisīja ciet un ierīkoja poligonu. Tā ka zeme glabāja un joprojām glabā daudz bīstamu priekšmetu, vēl gadus 50 mums būs ko darīt.
Es jau Krūzam teicu: tu jau esi pieradis, ka katru gadu no zemes kaut kas izveļas, tāpat kā mans tēvs, kas ir zemnieks. Cik reižu tas pat Krūza mūs saucis, lai neitralizējam bumbas! Tomēr negribētu piekrist, ka Zvārdē būtu riskanti noiet no ceļa. Protams, ja speciāli nemeklē un nerok spridzekļus, nebaksta vai nededzina tos," domā Andris Rieksts.
Pulkvežleitnants uzskata: ir tikai normāli, ka valsts vēlas par tirgus cenām uzpirkt piesārņoto zemi un to iztīrīt, jo zemniekam par savu naudu to izdarīt esot neiespējamā misija. Desmit kvadrātmetru zemes pārbaude līdz divdesmit centimetru dziļumam maksā aptuveni latu. Jo dziļāk, jo dārgāk. Lai pateiktu, ka zeme ir 100% tīra, zeme jāpārcilā metra dziļumā. Un tas jau vairs neesot stāsts par dažiem latiem.
Miglā tīts kara mantojums
Kolēģim Riekstam Zvārdes jautājumā principā piekrīt arī Nesprāgušas munīcijas rotas komandieris kapteinis Oskars Lejnieks: "Padomju laika piesārņojumu Zvārdē vēl var daudzmaz apzināt, bet tas, kas palicis pēc Otrā pasaules kara, ir miglā tīts. Uzmanīties vajag. Pirms dažiem gadiem Valmieras pusē strādnieks mežā dedzināja zarus ugunskurā. Bet tieši zem ugunskura gulēja 120 milimetru mīna. Strādniekam palaimējās: bija pagājis pārdesmit metrus nost un šķembas gāja vertikāli augšā. Katrā ziņā es ieteiktu ugunskuru kurināt vai nu vietā, kur tas jau reiz bijis, vai vismaz ar lāpstu 30 centimetrus pārbaudīt zemi, vai tajā neguļ kāds metāla priekšmets."
O. Lejnieks stāsta, ka pagājušā gada augustā Jelgavā ielu remontdarbu laikā pie domes atrada artilērijas lādiņu, nākamajā mēnesī krustojumā pie Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas – prettanku mīnu kaujas stāvoklī. Pirms dažiem gadiem Liepājā, rokot zemi, saspridzinājās traktors, par laimi, iztika bez cilvēku upuriem.
"Kad ir lieli ceļu remontu darbi, tad arī es jau gatavojos darbam. Kad remontēja Liepājas šoseju, daudz braucām. Tāpat Tīnužu–Kokneses, Salaspils–Ogres posmā bija ko darīt, bet Saldus–Pampāļu ceļa remontā septiņu kilometru posmā neitralizējām piecdesmit dažādas granātas, tanku dūres, reaktīvos lādiņus, mīnas. Ceļu būves darbu vadītāji nav muļķi: kad kaut ko atrod, tā neķeras klāt un ziņo. Par visiem citiem cilvēkiem gan tā negribētu teikt. Kāds vīrs Rīgā, Miera ielā, 2009. gada sākumā sadomāja fleksēt lādiņu, ko drošības (???) dēļ bija piesējis pie divus metrus gara kāta. "Drošības" pasākumi nepalīdzēja izvairīties cilvēkam no nāves, mājai – no daļējas sabrukšanas. Aizkraukles novadā kāds mājās atnesa granātu. Viens tur, otrs rauj, beigās viens beigts, otrs ievainots. Kad aizbraucām, skatāmies: mājās bērns rāpo zem galda, kas piekrauts ar vēl vairākiem sprādzienbīstamiem priekšmetiem," šausminās kapteinis.
Valsts sekretārs: bīstamā zeme jāpārņem!
Par sacēlušos ažiotāžu ap Zvārdi neizpratnē ir Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Sārts: "Mēs esam secinājuši, ka daļa Zvārdes pagasta teritorijas ir nedroša. Ministrija ir resors, kam par to jāatbild. Privātie īpašnieki par savu naudu zemi attīrīt nav spējīgi. Ko mums darīt? Nelikties ne zinis? Es redzu trīs ceļus. Pirmais: neko nedarīt un cerēt, ka nekas slikts nenotiks. Otrs: uzlikt ierobežojumus saimnieciskajai darbībai. Trešais: ar valsts iepirkumiem par tirgus cenām pārņemt teritoriju. Mēs esam izvēlējusies trešo ceļu un par šā ceļa īstenotāju "Latvijas valsts mežus", kam vienīgajam no valsts uzņēmumiem ir prakse zemes uzpirkšanā."
Valsts sekretārs uzsver, ka vispirms notikšot nopietns izvērtējums un tiks uzpirktas reāli bīstamās zemes un zem tā apakšā nav nekādu citu interešu – ne privātu, ne valsts, ne NATO –, kā vien drošība. J. Sārts teic, ka teorētiski valdība var lemt arī par zemju atsavināšanu.
Zemkopības ministrijas Meža departamenta meža nozares stratēģijas un atbalsta nodaļas vadītāja vietnieks Jānis Birģelis "Latvijas Avīzei" jau iepriekš sacījis, ka bijušajā Zvārdes poligona teritorijā pastāv milzīgs risks ar bīstamo nesprāgušo munīciju sastapties ik uz soļa. Tāpēc arī Ministru prezidents, zemkopības un aizsardzības ministri nolēma rosināt akciju sabiedrību "Latvijas valsts meži" jau iesāktā meža zemes iegādes projekta ietvaros maksimāli koncentrēt meža zemes iegādi tieši Zvārdes bijušā aviācijas poligona teritorijā un tās apkārtnē, tādējādi nodrošinot, ka šī bīstamā zeme nonāk valsts pārvaldībā: "Poligona teritorija noteikti nav piemērota tūrisma un atpūtas bāzu veidošanai un ekoloģiskās lauksaimniecības produkcijas ražošanai. Meža audzēšana uzskatāma par vismazāk riskanto saimniecisko darbību. Bīstamai zemei nonākot valsts pārvaldībā, noteikti netiek gatavota augsne nākamajiem jaunbagātniekiem."
Vietējā vara netic, cilvēki vāc parakstus
"Mēs esam apmulsuši, dzirdot visu, ko par Zvārdi valsts vara un ierēdņi saka. Taču neesmu redzējis nevienu oficiālu dokumentu," saka Zvārdes pagasta pārvaldes vadītājs Imants Džulis. "Neoficiāli zinu, ka oktobrī "Latvijas valsts meži" lūdza Aizsardzības ministriju pārlūkot daļu savu teritoriju. Tur atrada 12 lādiņus, un uz tā pamata Zvārde nu pasludināta par ļoti bīstamu vietu, kur zeme izpērkama.
Divdesmit gadus te bija droši, nu kļuvis bīstami. Nav veikti nekādi pētījumi, tikai vispārināti šie 12 lādiņi. Tāpēc nav skaidrs, kāpēc valstij vajadzīga šī zeme. Un ja vēl ierēdņi liek saprast, ka tad, ja cilvēki nepārdos labprātīgi, viņi tiks piespiesti, kļūst pavisam jocīgi."
Šobrīd Zvārdē tapusi atklāta vēstule "Zvārdē gribam saimniekot paši!", zem kuras tiek vākti paraksti un ar kuru dienās tiks iepazīstināta valdība un sabiedrība.
"Zvārdes pagasta iedzīvotājus, zemju īpašniekus un Zvārdes pagasta pārvaldi ļoti satraukuši publiski paustie augstu valsts amatpersonu draudi par iespējamu valsts administratīvu līdzekļu lietošanu pret privātpersonām, lai pārtrauktu saimniecisko darbību īpašumos bijušajā Zvārdes poligona teritorijā un piespiestu zemes īpašniekus tos pārdot. Pamatojums ir it kā ļoti augsta teritorijas piesārņotība ar sprādzienbīstamiem priekšmetiem. Zīmīgi, ka Aizsardzības ministrijas sakāpinātā interese par iedzīvotāju drošību ir radusies tikai dažos pēdējos mēnešos. Intensīva saimnieciskā darbība šeit notiek jau 20 gadus – kopš Padomju armijas aiziešanas. Visu šo laiku ir notikusi un notiek gan mežistrāde, gan jaunaudžu kopšana, gan lauksaimnieciskā darbība visā Zvārdes teritorijā, un 20 gados nav noticis neviens negadījums, ko izraisījuši sprādzienbīstami priekšmeti. Tāpēc ir pamatots jautājums: vai 20 gadi nav pārāk ilgs laiks, lai aizsardzības ministrs Artis Pabriks varētu apgalvot: "Tā ir tikai laimīga nejaušība, ka neviens nav saspridzinājies," teikts vēstulē.
"(..) Kādēļ jau šobrīd nav iespējams attīrīt "Latvijas valsts mežiem" piederošo ap 6600 ha lielo Zvārdes teritoriju, bet plāno sākt privātīpašumu atpirkšanu Zvārdes pagastā? Lietderīgāk būtu zemes atpirkšanai plānoto naudu tērēt teritorijas plānveidīgai pārmeklēšanai un attīrīšanai.
Pilnīgi neizprotama ir lielā slepenība, kādā tiek gatavoti iedzīvotāju drošības pasākumi, neinformējot par tiem pašus vietējos iedzīvotājus un pašvaldību. Situācija ir līdzīga kā 1954. gadā, kad Zvārdē tika ierīkots padomju armijas aviācijas poligons. Vienīgā atšķirība, ka toreiz godīgi pateica, kādam nolūkam šī teritorija ir jāatbrīvo.
Kamēr neesam dzirdējuši ar faktiem pamatotus argumentus par Zvārdes nākotni, varam izteikt tikai minējumus par patiesajiem nolūkiem, kādēļ vietējiem būtu jāatstāj savi īpašumi. Zvārde ar skaisto dabu un tīrajiem ezeriem var būt ļoti iekārojama daudziem ietekmīgiem ļaudīm, un vietējie iedzīvotāji, iespējams, ir tikai traucēklis, no kā jāatbrīvojas. Uz kurieni iet mūsu valsts? Vai tiešām nav iespējams apturēt valdošās elites melus un divkosību, alkatību un liekulību, pilnīgu nerēķināšanos ar iedzīvotājiem? Kurš būs nākamais sprādzienbīstamais pagasts?"
Kā pats saka, līdz ārprātam uztraucies ir zemnieks Valdis Markevics, kurš pašā poligona centrā atguvis zemi, mežu un iekopis 300 aitu ganāmpulku: "Desmit gadus strādāju un dzīvoju bez elektrības vagoniņā. Ievilku elektrību, uzcēlu māju, iekopu ganāmpulku. Un tagad man to visu atņems? Kas man kompensēs šo divdesmit gadu darbu? Kur es savos piecdesmit gados iešu, ko darīšu, kam būšu vajadzīgs?"
