Visu mūžu ar Zvārdi
sirdī
TAMĀRA KĻAVIŅA
Sestdien Zvārdē bija svētki. No malu
malām Striķu muižā ieradās zvārdenieki, pavisam vairāk nekā 100.
Daļa atnāca vai atbrauca
no tuvīnām vietām, jo aizvien dzīvo Zvārdes pagastā, citi ceļu uz savu bērnības
un jaunības zemi vai vecāku dzimto pagastu mēroja no dažādām Latvijas vietām.
Kāda sirmgalve, sasveicinoties ar sen neredzētu bērnības draudzeni, sacīja:
„Tāds mums, zvārdeniekiem, liktenis. Karš un poligons mūs izdzenājis pa
pasauli.” Visi saņēma skaistas salidojuma medaļas un, gaidot pārējos, aplūkoja
fotoizstādi par Zvārdi, skatījās filmu par Vides aizsardzības kluba un Tautas
frontes aktīvistu rīkotām akcijām pret poligonu Zvārdē Atmodas sākumā, atpazina
sevi, kaimiņus, draugus.
Salidojuma rīkotāji, pagasta pārvaldes darbinieki un brīvprātīgie palīgi,
bija parūpējušies, lai tikšanās ilgi paliktu ļaužu atmiņā. Aizkustinošs bija
svētbrīdis Zvārdes brīvdabas baznīcā. Mācītājs Ivars Eisaks sprediķī atgādināja
par pārbaudījumiem, ko nācies nest pagasta ļaudīm, zemei. Viņš Zvārdes agrāko
skaistumu salīdzināja ar Jeruzalemes seno skaistumu, no kā šodien palikusi vien
tikko nojaušama atblāzma. Tādi raudu mūri, kāds ir Jeruzalemē, ir atrodami arī
Zvārdes bijušajās mājvietās, baznīcu pakalnos, skolu un sabiedrisko ēku vietās. Taču katrs
pārbaudījums ir ļaudis padarījis stiprākus un iemācījis lēti neatdot to, kas
iegūts grūtībās. Skaistu namu izpostītā vietā atkal var uzcelt tikai tas, kas
to vēlas savā sirdī.
Ekskursija pa pagastu daudziem bija arī atgriešanās pagātnē. Ik pieturā
bijušie un tagadējie zvārdenieki apspriedās, kur dzīve aizvedusi kaimiņus,
skolasbiedrus, draugus. Kurš pārnācis un kurš nav pārnācis no kara, kāda bijusi
saimniecība. Lai gan pagasts bijis liels, tomēr vienā galā labi zinājuši par
otrā gala saimnieku rocību, ģimenēm. Atcerējās dažu kolorītu zvārdenieku
īpatnības. Zvārdenieku acīm krūmu un mežu vietā arvien bija veikals, pienotava,
pagastnams, skola, baznīca, nespējnieku nams... Taču ne jau viss ir tikai
pagātne. Daudziem bija pārsteigums, ka ir sakoptas vietas, kurās jūt īsta
saimnieka roku. Izkopta Čunku jeb Svētaiņu ezera apkārtne. Ezeram ir vairāki
saimnieki, bet salidojuma dalībnieki ciemojās skaistā vietā pie Jura
Kreicberga. „Mēs sākām saimniekot nevis no nulles, kā dažkārt par mums rakstīts,
bet no mīnusa, jo krūmiem bija aizaudzis pat šis pagalms, kur jūs stāvat,” par
atgriešanos senču zemē ciemiņiem sacīja Vārpu saimnieks Valdis Markevics. Bet
atjaunotajos Pēčos daudzi atzinās, ka negribas doties prom, jo ik solī jūtama
saimnieku liela pietāte pret savu dzimto vietu.
Ķērkliņu baznīcā uzkāpt daudziem palīdzēja atmiņas par to, ka kāds reiz
kristīts, citam tur bijušas iesvētības, kādam laulāti vecāki, kāds bijis mazs,
kad uz dievkalpojumu līdzi ņēmuši vecāki. Lai gan caur ieejas aili baznīcas
drupās iet bīstami, vairāki iegāja un pakavējās pārdomās vai lūgšanās.
Sāpīgi bija atrasties Rīteļu kapsētā, kas bijusi izraudzīta par bumbu
mešanas mērķi aviācijas poligona laikā. Ļaudis pie kapsētas izliktajā sarakstā
lasīja tur apglabāto uzvārdus un mājvārdus, atcerējās pazīstamas dzimtas un
vietas. Tikai nedaudzas kapu kopas bija atrodamas pēc poligona slēgšanas
sabumbotajā kapu laukā, tuvinieki nu tās atjaunojuši un kopj.
Lapsās, kur agrāk bija poligona vadība un karavīri, salidojuma dalībnieki
ar interesi izpētīja fotoizstādi par pirmskara un pēckara dzīvi apkaimē, bet
atceļā skanēja aicinājums atjaunot kādreizējās poligona caurlaides mazo namiņu,
jo tas tomēr ir būtiska Zvārdes vēstures liecība.
Pēcpusdienā salidojuma dalībniekus iepriecināja Zvārdes amatierteātris ar
skeču Nopietni pa jokam, Zvārdes zemessargu koncerts un akordeonistu ansambļa
Akords priekšnesumi.
Kādreizējais tautfrontietis, Vides aizsardzības kluba vadītājs Arvīds Ulme
Saldus Zemei sacīja: „Zvārdenieku salidojumā jūtos mazliet dīvaini, jo ir
sajūta, ka jātaisa jauna sacelšanās. Piekrītu komponista Jāzepa Vītola
sacītajam, ka esmu par Latviju bez partijāmun šķirām. Ja tiem, kas šodien kāro
pēc Zvārdes zemes, dod iespēju izpausties, viņi jebkādiem līdzekļiem savas
ieceres centīsies īstenot. To es saku par ieceri Zvārdē atkal veidot militāru
objektu ar nezināmiem mērķiem. Ja zvārdenieki sākuši apvienoties, viņu zemes
kārotāji būs spiesti paiet malā. Ministrijā ir izperēta ideja, kas tur, Rīgā,
šķiet laba, un kāds domā, ka paši zvārdenieki neiebildīs. Bet vietējie nav ar
pliku roku ņemami. Kad Atmodas sākumā cilvēki ieradās piketēt pie poligona
vārtiem, šķita, ka mūsu ir maz. Bet šādām akcijām bija liela loma, tās
ietekmēja sabiedrību un lēmumu par poligona aizvākšanu no Zvārdes. Stāvējām pie
poligona vārtiem, bet patiesībā nebija lielas ticības, ka varēsim ko mainīt, jo
spēka struktūras bija armijnieku pusē. Vajadzēja tikai vienu zvanu, un mēs visi
pieredzētu represijas. Bet cilvēki nebaidījās un iestājās par kopīgu mērķi, un
poligona šeit vairs nav.”
„Zvārdeniekiem vienmēr bijis mugurkauls. Zviedru-poļu kara laikā 1718.gadā
poļi siroja pa zvārdenieku mājām un tā nokaitināja vietējos, ka viņi nosita 50
karavīru. Kurzemes hercogs bija sagājis naidā ar Poliju un ziepes būtu lielas,
bet hercoga padomnieks ieteica tūdaļ paziņot nevis par izrēķināšanos ar poļiem,
bet sūdzēties, ka vietējiem vairs nav paciešama laupīšana un vardarbība,”
sacīja kādreizējais zvārdenieks, tagad rīdzinieks, vēstures zinātņu doktors
Arnolds Bērzs.
„Manu vecāku mājas ir Jaunserži netālu no Vimbas kroga. Izbraucām divos
pajūgos no mājas 1944.gada 5.novembrī, jo no 18.novembra līdz 1945.gada
23.februārim tur bija Kurzemes fronte, šurpu turpu mājai tā pārgāja piecas
reizes un nekas nebija palicis, tādēļ vairs neatgriezāmies. Neticu, ka tos, kas
tagad iedzīvojušies Zvārdē, kāds varētu izlikt no mājām un īpašumiem. Bet tiem,
kuri paši nespēj apsaimniekot un kam jaunie šurp nenāks, vienmēr ir izvēle
pārdot valstij.”
Ainai Opeltei no Zvārdes pagasta Jaunplaisām salidojumā bija liels prieks
satikt savus draugus, citus novadniekus. „Atceros tautfrontiešu rīkotu gājienu
uz Rīteļu kapiem. Bija līdzi karogi, dziedājām. Gribējām parādīt, ka poligonam
Zvārdē nav vietas. Arī karš Zvārdē bija nesis lielu postu. Bijām izbraukuši
bēgļos, un mamma vairs negribēja atgriezties. Rīgā grosmammai bija liela māja,
būtu varējuši dzīvot. Bet bijām pieci bērni, mamma beidzot piekrita palikt, jo
Rīgā iztikt būtu grūti. Atgriezāmies, bet lauki bija pilni sašautiem tankiem un
krievu zaldātu līķiem. Mamma visus apglabāja, lai neizceļas slimības. Kolhozs
atņēma zirgu ar kumeļu, govi ar teli, par darbu maksāja kādu nieku graudā.
Gājām septiņus kilometrus ar kājām uz skolu Striķos, un es nenokavēju nevienu
stundu. Viendien nācu no skolas, un purva malā stāvēja vilks. Tas gan pazuda,
bet nospriedu, ka gar purva malu atkal iznāks pretī. Vienās bailēs tiku mājās.
Zvārde ir mana bērnība.”
Saldeniece Hilda Grietniece ir dzimusi zvārdeniece, un viņas īpašums netālu
no Ķērkliņu baznīcas. „Tur vēl ir palikuši mājas četri pamatakmeņi, bet mūsu
ģimene kopj mežu,” viņa sacīja. „Man ir meita, mazmeitas, mazmazmeita un
mazmazdēls, viņi zinās, ko ar Zvārdes zemi darīt. Tagad cīnos, lai to man
neatņem. Vienai no pirmajām Latio piedāvāja to pārdot. Zvanīja trīs reizes, bet
atbildēju, ka savu tēvu zemi nepārdošu. Es taču tur neko nedarot, piedāvāja
augstāku cenu, bet nepiekāpos. Salidojumā jūtos ļoti labi, ir daudz pazīstamu
cilvēku, bet daudzi jaunie jau ir pieauguši un ar savām ģimenēm.”
Salidojuma dalībnieku pateicība pasākuma rīkotājiem – Zvārdes pagasta
pārvaldei un aktīvo zvārdenieku grupai, Zemessardzes 45.nodrošinājuma bataljona
komandierim pulkvežleitnantam Andrim Riekstam un viņa vadītajiem vīriem par
precīzu un labi paveiktu darbu, kā arī pasākuma atbalstītājiem – zemnieku saimniecībai
Mārtiņi un Sia Timberlux Group.
