Sirds
pilna...
Publicēšanai
sagatavoja TAMĀRA KĻAVIŅA
Mums atrakstījusi laikraksta
lasītāja saldeniece Melita Ābele. Viņai sāp zvārdenieku likstas.
„Mani plēš pušu jautājums
– kā nav kauna? -, un man ir jāizlādējas. Esmu jau veca, roka trīc, bet pēc raksta
avīzītē Zvārdenieki netic labiem nodomiem
nevaru nomierināties, jo esmu par Zvārdi. Sapulcē nebiju, kaut vēlējos. Vīra
vecāku jaunības vieta, tik daudz par to dzirdēts. Esmu dzimusi Ezeres pagastā,
kad tas sniedzās līdz tiltam pāri Ventai uz Nīgrandi, Zaņas muižā. Kad
1940.gadā ienāca krievi, pie paša Ezeres centra saimniekiem atņēma zemi un
tūlīt veidoja lidlauku, kur darbos ar zirgu pajūgiem, lai vestu granti,
obligāti bija jābūt katru dienu. Arī man bija jātur otra zirga groži. Būvēt
nepabeidza – aizbēga. Lai iztaisnotu ceļu uz Liepāju, to nosprauda un iesāka
arī rakt pāri Groskaufmaņa un Meijera zemei (tagad pietura Zaņa un ceļš līdz
tiltam pāri Zaņai). Nepabeidza. Ienāca atbrīvotāji ar jau gataviem plāniem
tādai sīkai lietai kā ceļa līkums. Tā sērga, kas piemeklējusi kaimiņsētu, žogā
vārtus nemeklēs. Zvārdenieku satraukums nedrīkst palikt tikai pie viņiem. Tā
var notikt jebkurā vietā, kur valdība iedomāsies. Nedrīkst palikt par muļķi un
ļauties aizmiglot acis – ceļš uz Zvārdes pusi jau noasfaltēts plats, kur
kungiem braukt. Runājot par bīstamību. Vai kāds iedomājas bloķēt ceļus tādēļ,
ka šogad esot sabraukts apmēram 60 gājēju? Vai ezeriem apvilks žogu, lai
neviens nekāpj uz ledus? Katrs saprātīgs cilvēks zina – plāns ledus lūzt. Ko
līdz, ja brīdina? Kāpj tāpat. Ja kāds vēlas slīkt – lai kāpj. Ja kāds vēlas
ogot un sēņot un zina Zvārdē labas vietas, lai to dara uzņemoties risku pats.
Zvārdenieki jau desmitiem gadu apstrādā savu sakropļoto zemi. Kad atmodas
sākumā organizēja protestus pie poligona vārtiem, mēs stāvējām kā mūris un
smējāmies, ka virs galvas riņķoja helikopters un latvietis no tā sauca:
„Izklīst, citādi šausim!” Mūs ielaida un tikām līdz Rīteļu kapiem. Ja tagad mēs
tā stāvētu par Zvārdi, ko darītu Aizsardzības ministrija? Citēju par zemes pirkšanu:
„To Latvijas valsts uzdevumā par savu naudu dara Latvijas valsts meži.” Es, būdama Latvijas pilsone, ļoti gribu
zināt, kuri cilvēki pārstāv manu valsti un uzdod izdzīt ( kā 1940.gadā)
saimniekus no īpašumiem, šoreiz - par
samaksu. Un kas patiesībā ir Latvijas
valsts meži? Varbūt varētu izveidot brīvprātīgu pensionāru komandu,
apmācīt, kā meklēt bīstamu munīciju, uz ļaut pārstaigāt bīstamo teritoriju.
Varbūt kāda pensija vairs nebūs jāmaksā, un valsts kļūs mazliet bagātāka.
Aizsardzības ministrijai taču ir jāgudro aizsardzības stratēģija, nevis jābrien
pa purviem, meklējot nezin ko.”
